Jozef Koudelka
Jozefs Koudelka- lielisks cilvēks un fotogrāfs. Biogrāfiskas izziņas par viņu ir uzrakstītas pietiekoši daudz, tādēļ , šoreiz, man ir prieks tulkot Tima Nouksa interviju ar viņu.
‘’…pēdējo piecdesmit gadu laikā Jozefs Koudelka uzņēmis simtiem lielisku foto. Vienā no retajām intervijām man izdevās iztaujāt meistaru par viņa karjeru , kā arī par to, kapēc viņš bija vienīgais kurš varēja atklāti kritizēt Anri Kartje-Bresonu.’’
Pirms 45 gadiem viņš pirmo reizi izstādija savus darbus publiskai apskatei. Šodien viņu izskata par cilvēku-mīklu. Viņa darbi atklāj abstrakto formu skaistumu, kā arī draudīgo ēnu plastiku tuksnešainās ainavās, vietās, kur cilvēkam nav balsstiesību.’’Magnumā’’, kur strādā Koudelka, runā, ka 74-gadīgais fotogrāfs, drīzāk aizmigs uz darba galda, nekā noīrēs istabu viesnīcā. Viņa draugi un kritiķi apgalvo, ka viņā apvienojies labsirdīgs ģēnijs un aukstasinīgs profesionālis, kurš strādā daudz vairāk kā runā. Tad kas no visa tā ir taisnība?
Kad ierados Prāgā , lai intervētu meistaru, šīs pretrunas pildīja manu galvu. Koudelkas personība tik tiešām ir noslēpumiem pilna- viņa mājas adrese oficiāli nav atzīmēta, bet kontaktus viņš uztur ar faksa palīdzību. Ja viņam vajag parunāt viņš pats nāk uz sakariem un nevis otrādi. Stundu pirms norunātā laika iezvanās telefons.
‘’Hallo? Es mēģināju jūs sazvanīt agrāk, bet nevarēju’’, klausulē ieskanējās austrumeiropieša balss. ‘’Šeit Jozefs Koudelka. Laipni lūdzam Prāgā. Lūk mana adrese’’.
Pēc divdesmit minūšu iešanas pa pilsētas centru, nogriezos ap stūri un izdzirdēju savu vārdu. Paskatoties uz augšu es ieraudzīju vīrieša siluetu trešajā stāvā. Uz jautājumu, kā mani pazināt, vīrietis atbildēja:” Man ir laba intuīcija’’.
Pret to neko nevar iebilst. Jozefs Koudelka- pasaules mēroga fotogrāfs ar lielisku intuīciju. Meistars dzimis 1938.gada 10.janvārī nelielā ciematā Morāvijā. Fotogrāfijai pievērsies 14 gadu vecumā, iedvesmojoties no panorāmas fotogrāfijām, kuras parādija ģimenes draugs.Pirmai kamerai ‘’Bakelite’’viņš naudu sapelnīja tirgodams zemenes vietējam saldējuma meistaram. Jau vēlāk, kā inženiertehniskās fakultātes students , viņš iegādājās ‘’Rolleiflex’’,un no 1961 gada izmantoja to lai uzņemtu teātra izrādes priekš žurnāla ‘’Divaldo’’. Vispārzināms ir tas, ka šie attēli piešķīra mākslinieciskumu žurnālam, kuru agrāk uzskatīja tikai par reklāmas žurnālu. ‘’Karaļa Līra’’ izrādē viņš staigāja starp aktieriem un uzņēma viņus tā ,it kā , darbība notiktu uz ielas.Tā meistars iemācijās vienā kadrā izstāstīt veselu stāstu, tas viņam palīdzēja uzņemt čehoslovākijas čigānus, kā arī padomju iebrukumu Prāgā 1968 gadā.
Lūk, atvērās durvis un manā priekšā stāv leģendārais fotogrāfs. Viņš ir ļoti mierīgs. Savu dzīvi viņš jau ir nodzīvojis, bet dzirkstis viņa acīs rāda , ka dveselē viņš ir jauns. Viņš mani aicina savā mūsdienu penthausā, kurā es ieraudzīju daudz biezu grāmatu ar viņa vārdu uz vāka, milzīgu daudzumu negatīvu un fotogrāfiju.
‘’Par ideālu māju nekad nēesmu sapņojis, un nekad negribētu būt pie tās piesiets’’, bilst meistars, aicinot mani istabā kuras vidū ir liels balts galds.
‘’Kad iegādājos šo dzīvokli, es to pārveidoju tikai darbam. Patstāvīgi es dzīvoju Parīzē, šis ir kārtējais ceļotāja pieturpunkts. Man nav nepieciešamības piekraut māju ar mantām. Pēdējo trīs gadu laikā esmu nopircis tikai divus kreklus. Es pat guļu tajos.Vienā kabatā man ir pase , otrā nauda. Tie viegli mazgājas un ātri žūst. Man līdzi ir tikai nepieciešamais-fotoaparāts, filmiņas un rezerves brilles’’.
Piedāvā kafiju un morāvijas vīnu. 10.30 rāda pulkstenis.Vīns ieliets.
‘’Pirmais, ko es iemācijos uzstādamies ar dūdām uz skatuves’’, viņš saka griezdams maizi un gaļu,-‘’ja spēlē un dzer visu nakti, tad obligāti jāpaēd’’.
Jozefs Koudelka- ar kuru es iepazinos, bija pilnīgi cits cilvēks, pavisam ne tāds kā viņu raksturoja , nesabiedrisks un nelaipns. Taisni otrādi, man viņš bija laipns un draudzīgs. Viņš ir daudz redzējis un var par visu izstāstīt, katrā ziņā viņam ir savs viedoklis.Meistars nav mierā ar to, ko ir sasniedzis, un cenšas sasniegt vēl vairāk.
‘’Daudzi fotogrāfi, tādi, kā Roberts Frenks, Anri Kartje-Bresons, pēc 70 gadu vecuma beidza fotografēt, tā kā sajuta, ka viņiem vairs nav ko teikt’’, saka meistars. ‘’Es , vēl joprojām, katru rītu pamostos ar vēlmi fotografēt, un katru rītu šī sajūta ir arvien stiprāka. Bet es redzu, ka ir fotogrāfija, kura ir beigusies, par cik nav vairs pašu varoņu. No 1961 līdz 1966 es fotografēju čigānus, jo man patika viņu mūzika, kultūra. Mēs kaut kādā veidā bijām līzdīgi.Šodien arvien mazāk un mazāk ir cilvēku kuri bijā tādi kā toreiz. Bet es varu turpināt uzņemt ‘’Melno trīssstūri’’, tādēļ, ka tā mērķis ir fotografēt vietas kuru vairs nav.Es varu parādīt kā tās vietas izskatījās argrāk un kā šodien, lai cilvēki saprastu/redzētu starpību. Tas mani stimulē’’.
Pēc mana jautājuma, par Varšavas pakta pārkāpumu, kad padomju karaspēks iebruka Prāgā, lai ieviestu sociālistisko kārtību, meistars domīgi ielīkojās debesu jumā pār pilsētu.
‘’Tajā dienā es atgriezos no Rumānijas, kur fotografēju čigānus, un mana draudzene man vairākas reizes zvanīja lai paziņotu man , ka krievi ir iebrukuši pilsētā.Es atvēru logu un dzirdēju, kā ik pa divām minūtēm pārlido lidmašīnas. Sapratu, ka notiek kas grandiozs.Man paveicās, jo bija vēl palikusi filmiņa, es izgāju uz ielas un sāku fotografēt visu kas notika apkārt, tankus, karavīrus. Ļaudis teica, ka es esmu sajucis prātā, jo krievi šaujot uz visiem kam rokās fotoaparāts, bet es stāvēju pie tankiem! Pēc vairākiem gadiem fotogrāfs Jans Berry , kurš arī fotografēja to dienu notikumus, teics man , ka ieraudzījis mani un padomājis, ka es esmu vai nu pilnīgs idiots, vai ļoti drosmīgs. Taču lieta nav drosmē, es jutu nepieciešamību fotografēt notiekošo’’.
1969 gadā fotogrāfijas slepus izveda no valsts, un tās nokļuva pie Elita Ervita, kurš tajā laikā bija ‘’Magnum’’šefs. Fotogrāgfijas tika publicētas visās pasaules avīzēs, bez autora norādes, lai nepakļautu briesmām Koudelku un viņa ģimeni. Ar ‘’Magnum’’palīdzību viņš varēja pārcelties uz rietumiem 1970. Gadā , lai fotografētu čigānus. Dzimtenē viņš nevarēja atgriezties un saņēma politisko patvērumu Anglijā, kur arī nodzīvoja deviņus gadus.
Londonā viņš satika Anri Kartje-Bresonu, kurš jau bija pametis fotogrāfiju, lai gleznotu. Atšķirībā no citiem ‘’Magnum’’fotogrāfiem , kuri uzskatīja A.K.-Bresonu par fotogrāfijs nekļūdigo dievu, Koudelka ar viņu runāja, kā līdzīgs ar līdzīgu.
‘’Bresonu es satiku 1971 gadā. Es neklausījos viņa padomos par fotogrāfiju, savukārt viņš neieredzēja manas panorāmas’’, -ironizē Koudelka.
‘’Es, faktiski, biju vienīgais cilvēks , kurš viņam teica , to ko domāja. Viņš teica, ka uzskata mani par savu jaunāko brāli. Mēs strīdējāmis,bet palikām brāļi.Vienreiz viņš ienāca pie manis un teica;’’Jozef, esmu vesels un jūtos labi, bet reizēm gadās problēmas ar sirdi, tādēļ, ka tu mani stipri kaitini. Ja tas atkal notiek , lūdzu, izej no istabas’’. Uz ko es viņam atbildēju;’’Anri, mēs esam draugi tādēļ, ka es pieņemu tevi tādu kāds tu esi un tu mani pieņēm tādu kāds es esmu, tādēļ, no istabas būs jāiziet tev, nevis man’’. Es varēju teikt Bresonam visu, būtu ko tādu pateicis kādam citam no ‘’Magnum’’fotogrāfiem , uz mani stipri apvainotos’’.
Ceļojot pa Eiropu un fotografējot dzīvi, iztiku viņš pelnīja nevis no fotogrāfijām glancētos žurnālos, bet gan pateicoties dotācijām un uzvarām konkursos. Starp citu viņš neizmantoja krāsaino filmiņu.
‘’Vienu reizi dzīvē esmu izmantojis krāsu fotogrāfijā’’, -viņē teica. ‘’Bet , es izvēlējos melnbalto, un to iespaidoja vairāki faktori. 1970 gados visas filmiņas bija dažādas un kontrolēt ekspozīciju bija grūti. Bez tam es sāku šaubīties par savu melnbalto varēšanu, tādēļ pametu krāsas’’.
1984 gadā Londonas galerijā notika Koudelkas personālizstāde, viņa darbi tika izstādīti kopā ar Anri Matīsu.Tajā pat gadā nomira viņa tēvs, bet ņemot vērā politisko statusu uz bērēm viņš netika. Tā kā Čehoslovākijā vairs nebija viņa radinieku, tad viņš pirmoreizi paziņija par savām autortiesībām uz darbiem pat padomju iebrukumu Prāgā. Pēc sešiem gadie, jau kā Francijas pilsonis, viņš ieradās dzimtenē un organizēja savu pirmo izstādi. Viņš dzimtenē nebija bijis divdesmit gadus.
Pēdējos divdesmit gadus viņš ceļo pa Eiropu ar panorāmas fotoaparātu, degustē vīnu un dokumentē visas valstis no Beirūtas līdz ‘’Melnajam trijstūrim’’.2004 gadā viņš saņēma prēmiju Cornell Capa. Četrus mēnešus vēlāk nomira Bressons.
‘’Es biju vienīgais fotogrāfs viņa bērēs’’,-atceras meistars. ‘’Esmu priecīgs, ka varēju piedalīties ceremonijā, jo nebiju klāt, kad glabāja manu tēvu.Savādi, apmeklējot muzejus un ieraugot labu bildi,es nopērku kartiņu lai aizsūtītu viņam. Un tad atceros, ka viņa vairs nav.Daudzējādā ziņā man viņš ir dzīvs joprojām’’.
Pēc tam Koudelka uzaicināja mani izdzert ‘’Gambrinus’’alus kausu un nogaršot vietējo ēdienu, vistas krūtiņu ieceptu kartupeļu pīrāgā. Pirms došanās prom, es uzdevu pēdējo jautājumu: fotografē viņš tādēļ lai viņu atcerētos.
‘’Nav savarīgi kā cilvēki izmantos manas fotogrāfijas.Svarīgi ir fotografēt.Citiem patīk, ja viņus publicē Sunday Times atvērumā. Es domāju savādāk.Pats galvenais-iegūt pozitīvu no negatīva.Tiklīdz tu sapratīsi kas tu esi un priekš kā dzīvo, tā tu esi uz pareizā ceļa’’.
Tim Noakes , 2007.gads
Tulkoja: A.Tarabanovskis
